14.07.2023.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SA-1/2023
1. Aizliegums izceļot no valsts ir Nacionālās drošības likumā paredzēts individuāls un preventīvs mehānisms nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Likumdevējs šo mehānismu paredzējis kā galējo atturošo līdzekli gadījumā, kad valsts drošības iestāde konstatējusi, ka kāda persona ārvalstīs plāno iesaistīties darbībās, kas var apdraudēt valsts nacionālo drošību. Šādā gadījumā, nosakot personai aizliegumu izceļot no Latvijas, preventīvi var samazināt potenciālo apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai.
2. Nacionālās drošības likuma 18.1panta otrajā daļā skaidri paredzēts, ka aizliegums izceļot no Latvijas Republikas var tikt noteikts tikai nacionālās drošības interesēs, kad personas plānotā darbība var būt vērsta pret tām un radīt nacionālās drošības apdraudējumu. Tāpat tiesību norma skaidri un nepārprotami paredz tiesiskās sekas, kas var iestāties, ja persona pārkāpj tajā noteiktos pienākumus, proti, tai var tikt noteikts izceļošanas aizliegums. Tādējādi nav šaubu, ka no tiesību normas formulējuma un tās izstrādes materiāliem normas adresāti var izprast pienākuma apjomu un attiecīgi izvērtēt savas plānotās rīcības saderību ar regulējuma mērķi un jēgu.
3. Nacionālās drošības jomā no likumdevēja nevar prasīt kazuistisku, detalizētu vai izsmeļošu regulējumu, jo nacionālās drošības interešu aizsardzībai var būt nepieciešami arī preventīvi pasākumi, kas balstīti konstatēto drošības risku izvērtējumā un piesardzības apsvērumos. Valstij ir tiesības rūpēties par tās ārējo un iekšējo drošību, tajā skaitā veikt nepieciešamos izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvos pasākumus, kuru mērķis ir vākt un analizēt informāciju par tādām personām, par kurām ir pamats uzskatīt, ka tās ar savām darbībām rada draudus nacionālajai drošībai. Valsts var izraudzīties metodes un paņēmienus, kā šo informāciju vākt, ievērojot noteiktas tiesību normas un nepārkāpjot cilvēktiesības.
